AMBEĻU KN I TRADICEJU SĀTYS “AMBEĻU SKREINE” APSVEIKUMS ZĪMYS SAULGRĪŽŪS

Treis vokorus pirms Zīmyssvātkim nūtyka prīkšlasejumu cykls Zoom platformā, kurā
interesenti varēja izzynuot Zīmissvātku byuteibu i maskuošonuos tradicejys Latgolā. I šudin varam ar dziļuoku izpratni i puorlīceibu svinēt Zīmyssvātkus sovuos sātuos. Lai lobuok izprostu golvonūs tālus pīvinojam lektoris Anetis Simanovskis eseju par 4 tālim, kas Ambeļūs ir kotrā masku guojīnī.
Gada vistumšākais mēnesis – decembris – senajās tradīcijās ir Vilku mēnesis – laiks, kad ļaudis visu savu dzīvošanu savilkuši šauru jo šauru siltumā zem jumta, bet cilvēku mūžīgie “dzīvotnes konkurenti” vilki, tāpat kā gadalaika šķietami nebeidzamā tumsa, nākuši vairāk no mežiem ārā un ļaužu mājokļiem bīstami tuvāk.
Taču šis ir arī svētku mēnesis:
“Zīmyssvātki, četri bruoli – cyts iz cyta olu dzert: eisys dīnys, garys naktis, navarēja sagulēt…”
“Vylks dora olu nīdrojā pūrā, aicynoj kazeni aļteni dzert…”

Alus nepārprotrami norāda uz svētkiem: tas vienmēr ir bijis īpašs dzēriens īpašiem gadījumiem. Ziemas saulgrieži, gadu mija ir tas īpašais mirklis, kad pretstati –vilks/kaza=tumsa/Saules gaisma – pievelkas, lai gadskārtu pāreja varētu notikt. Ļaudis to izsenis rituāli apzinājušies, iedami čigānos un savās maskās attēlodami gan kosmiskās norises, gan to atspulgu sadzīves līmenī.

Ilgās tumsas noteiktā kopīga darbošanās istabā ir īstais brīdis piestāt pārdomās, paaudžu sarunās un
pieredzes apmaiņā, tai skaitā apzināties visus dzīves aspektus. Nāves tēls čigānu pulkā ne tikai biedē dažādu paaudžu skatītājus, bet arī aicina uz svētku danci – divdabīgā sevis pārvarēšana ir atgādinājums par to, ka visa mūsu dzīve taču ir zināmā mērā tāds “dancis” ar nāvi, tikai ikdienā savas
izvēles izdarām pārsvarā neapzināti. Svētki ir īstais laiks atskatīties un novērtēt.

Lai spētu saprast un vērtēt (bet ne tiesāt!) Pasauli, dzīvi un savas izvēles tajā, bērni mācās jau no
mazotnes. No sākuma viņu daļa ir no svētku čigāniem tikai baidīties un mukt pagultē, bet paaugoties jau
jāspēj saņemties un atrādīt, kā sokas kaut vai tā pati lasītmācīšanās. Dzērve, iespējams, ir pirmais
čigānu tēls, kas ar bērnu sāk runāt kā ar vērā ņemamu un ar savu “knābi” viņam pa jokam “glauda pakausi”.  Tā ir ļoti tālas senatnes priekšstatu balss – no putniem, kas spēj aizskriet, aizpeldēt, izbrist tur, kur cilvēki netiek – putni nes cilvēkiem citādi nepieejamas ziņas un zināšanu. Tāpēc visās senajās tradīcijās sastopami putni, kas iemieso viedumu.

Viedums – redzēšana kopsakarībās un tālāk “uz priekšu/atpakaļ” – nāk ar dzīves pieredzi un palīdz
pilnvērtīgi izdzīvot arī gadumijas tumsas brīdi. Ziemassvētku virsuzdevums, kas attiecas uz visiem, ir
“atgriezt” gaismu, Sauli augstu Debesu kalnā:
“Īsim, jauni, īsim, vaci, viļksim Svātkus kaļneņā…”

Vismaz trīs dienas ir tradicionālais laiks, kas senajā kalendārā tiek atvēlēts ne tikai kāzām un citiem
ģimenes godiem, bet arī gadskārtu svētkiem:
“Vylks nagaida treju dīnu, kreit kozai mugorā…”

Lai nāktu kas jauns, vecajam jāaiziet. Lai iegūtu vēlamo, jādod kas līdzvērtīgs pretī – tāds ir dabas likums.

Ziemassvētku rotaļās izspēlētā kazas [tomēr] atdošana vilkam ir “upuris, kas jānes”, lai “vecās” gaismas
vietā nāktu jauna, lai Saule no jauna atgrieztos. Tas, ka rotaļas izspēlētāji parasti ir jaunieši, vēl papildus
norāda uz dzīves un Pasaules auglīgu turpinājumu.

Informāciju sagatavoja Ambeļu KN un folkloras kopas “Speiga” vadītāja Ingrīda Skutele